Suleimans I
| Suleimans I Lieliskais سليمان | |
|---|---|
 | |
| 10. Osmaņu sultāns | |
| 1520. gada 30. septembris — 1566. gada 6. septembris | |
| Priekštecis | Selims I |
| Pēctecis | Selims II |
| Dzimis |
1494. gada 6. novembrī Trabzona, Osmaņu impērija (Trabzonas ils,  Turcija) |
| Miris |
1566. gada 6. septembrī (71 gada vecumā) Sigetvāra, Ungārijas Karaliste (Baraņa,  Ungārija) |
| Apglabāts |
Suleimana mošeja, Stambula, Turcija |
| Dzīvesbiedre |
|
| Bērni | |
| Dinastija | Osmaņu dinastija |
| Tēvs | Selims I |
| Māte | Sultāne Hafsa |
| Reliģija | islāms |
| Paraksts |
 |
Suleimans I (osmaņu turku: سليمان Sulaymān, turku: Süleyman; dzimis 1494. gada 6. novembrī, miris 1566. gada 5. vai 6. septembrī) bija Osmaņu impērijas desmitais un visilgāk valdošais sultāns un kalifs. Viņš valdīja no 1520. līdz 1566. gadam. Rietumu pasaule viņu vairāk pazina kā Suleimanu Lielisko,[1] bet Austrumu pasaule kā Likumdevēju (turku: Kanuni, arābu: القانونى, al‐Qānūnī), jo viņš atjaunoja osmaņu likumu sistēmu.
Suleimans kļuva par izcilu 16. gadsimta monarhu, kura valdīšanas laikā Osmaņu impērija piedzīvoja militārās, politiskās un ekonomiskās varas uzplaukumu. 1529. gadā Suleimans personīgi vadīja Osmaņu impērijas armiju un iekaroja kristiešu cietokšņus Serbijā un Ungārijā, tomēr cieta neveiksmi, mēģinot ieņemt Vīni. Konfliktā ar Safavīdiem un lielajām Ziemeļāfrikas teritorijām līdz pat Alžīrijai viņš anektēja lielu daļu Tuvo Austrumu. Viņa pakļautībā Osmaņu flote dominēja jūrās no Vidusjūras līdz Sarkanajai jūrai un caur Persijas līci.
Suleimans personīgi ieviesa nozīmīgas izmaiņas likumos saistībā ar sabiedrību, izglītību, nodokļiem un krimināltiesībām. Viņa reformas, kas tika veiktas kopā ar impērijas galveno tiesu amatpersonu Ebusūdu Efendi, saskaņoja attiecības starp abām Osmaņu likumu formām: sultānisko (Kanun) un reliģisko (šariats). Viņš bija izcils dzejnieks un zeltkalis; viņš kļuva arī par lielisku kultūras patronu, pārraugot Osmaņu impērijas "zelta" laikmetu tās mākslinieciskajā, literārajā un arhitektūras attīstībā.
Pārkāpjot osmaņu tradīciju, Suleimans apprecējās ar Sultāni Hirremu, sievieti no viņa harēma, pareizticīgu rutēnijas kristieti, kura pievērsās islāmam un kas Rietumos kļuva slavena ar vārdu Roksolana rudās matu krāsas dēļ. Viņu dēls Selims II pārņēma troni pēc Suleimana nāves 1566. gadā pēc viņa 46 gadu valdīšanas. Citi Suleimana mantinieki, Mehmeds un Mustafa, bija miruši; pirmais bija miris no bakām, bet otrais pēc sultāna pavēles 13 gadus iepriekš tika nožņaugts. Pēc sacelšanās Bajezīds un viņa četri dēli tika nogalināti pēc Suleimana pavēles 1561. gadā. Lai gan zinātnieki periodu pēc Suleimana nāves sauc par "krīzi un adaptāciju", nevis kritumu, Suleimana valdīšanas beigas bija kā lūzums Osmaņu vēsturē. Desmitgadēs pēc Suleimana nāves impērijā sāka notikt būtiskas politiskas, institucionālas un ekonomiskas pārmaiņas, ko bieži sauc par Osmaņu impērijas pārveidošanu jeb transformāciju.
Biogrāfija
[labot | labot pirmkodu]Suleimans dzimis Trabzonā, Melnās jūras austrumu krastā, viņš bija Selima I dēls.[2] Viņa māte bija Sultāne Hafsa. Septiņu gadu vecumā Suleimans sāka zinātnes, vēstures, literatūras, teoloģijas un militārās taktikas studijas Topkapi pils skolās Konstantinopolē. Jaunībā viņš sadraudzējās ar vergu