Pāriet uz saturu

Komunisms

Vikipēdijas lapa

Komunisms (no latīņu: commÅ«nis — 'kopÄ«gs') marksisma teorijā ir nākotnes sabiedriska iekārta, bezŔķiru sabiedrÄ«ba, kur ražoÅ”anas lÄ«dzekļi piederēs visiem kopÄ«gi, sabiedrÄ«bas locekļi bÅ«s vienlÄ«dzÄ«gi tiesÄ«bās un iespējās pēc principa ā€œNo katra pēc spējām, katram pēc vajadzÄ«bāmā€. SadzÄ«viski par "komunismu" bieži dēvē marksismu, jo tas ir marksisma kā ideoloÄ£ijas mērÄ·is.

Jēdzienu "komunisms" 1840. gadā literatūrā pirmais sācis lietot Gudvins Barmbijs.

Komunistu gājiens Francijā 2007. gada 1. maijā

Politiskā nozÄ«mē radikālie marksisti, t.s. komunisti, vienÄ«go iespēju, kā nonākt pie komunisma, saskatÄ«ja "proletāriskajā revolÅ«cijā", kurā proletariāts sagrābs varu un mainÄ«s sabiedrÄ«bas iekārtu. Mērenie marksisti jeb sociāldemokrāti pieturas pie koncepcijas, ka komunisms iestāsies kādreiz (neprognozējamā nākotnē) dabiskā ceļā, bez vardarbÄ«bas, mÄ«kstinot kapitālismā valdoÅ”o nevienlÄ«dzÄ«bu, paaugstinot sabiedrÄ«bas sociālās nodroÅ”inātÄ«bas lÄ«meni, diferencējot nodokļus (lielāki ienākumi — lielāki nodokļi), iesaistot darbiniekus uzņēmumu pārvaldē utml.

Komunistiskās ideoloģijas paveidi

[labot | labot pirmkodu]

Agrīnais jeb primitīvais komunisms

[labot | labot pirmkodu]

Komunisma pamatidejas teorētiskās konstrukcijas iezÄ«mes parādās jau Platona sacerējumā "Valsts". Taču pati par sevi tā nav nekas jauns un oriÄ£ināls, jo sakņojas jau pirmatnējās kopienas sociālajās un Ä«paÅ”umattiecÄ«bās. LielÄ«paÅ”uma kopÄ«bas ideja atrodama arÄ« BÄ«belē — Jaunajā DerÄ«bā, — aprakstot sākotnējās kristieÅ”u kopienas dzÄ«vi (Apustuļu darbi).

Utopiskais komunisms

[labot | labot pirmkodu]

LÄ«dz ar Reformācijas dzimÅ”anu, XVI gs. Rietumeiropā atdzima arÄ« t.s. primitÄ«vā komunisma ideja, meklējot pasaules uzlaboÅ”anas paraugu pirmo kristieÅ”u kopienu dzÄ«vē un vērtÄ«bās. ParādÄ«jās virkne utopisko teoriju — piem., Tomasa Mora "Utopija", Tomazo Kampanellas "Saules pilsēta", u.c., — kā arÄ« centieni realizēt Ŕādu "komunistisku" kopienu dzÄ«vi praksē (Tomass Mincers, Džirolamo Savonarola). XVIII—XIX gs. mijā utopiskā komunisma ideja ieguva jaunu spēku t.s. utopisko sociālistu paaudzē (Roberts Ovens, AnrÄ« Sensimons, Å arls Furjē u.c.).

Marksisms

[labot | labot pirmkodu]

XIX gs. vidÅ«, visnotaļ pasliktinoties algoto pilsētas strādnieku (t.s. proletariāta) dzÄ«ves lÄ«menim un darba apstākļiem, toties palielinoties nostrādinātÄ«bai, radās labvēlÄ«ga augsne Ŕādām vienlÄ«dzÄ«bas idejām. Tās pārstrādāja un apkopoja jaunā koncepcijā Vācijas Impērijā divi kreisie domātāji — Kārlis Markss un FrÄ«drihs Engelss, — radot jaunu politiski ideoloÄ£isku strāvojumu, ko pieņemts dēvēt par "marksismu". Tad arÄ« radās pats jēdziens "komunisms" un tā definÄ«cija, kā arÄ« marksistiskās jeb sociāldemokrātiskās politiskās partijas Eiropā.

Kā opozīcija klasiskajam marksismam, izveidojās arī t.s. marksisma revizionisms (Eduards BernŔteins, Kārlis Kautskis).

Anarhokomunisms

[labot | labot pirmkodu]

XIX gs. otrajā pusē parādÄ«jās vēl viens anarhisma novirziens, t.s. anarhokomunisms, kura teorētisko koncepciju izstrādāja kņazs Pjotrs Kropotkins. Anarhokomunistu mērÄ·is ir ieviest bezvaras sabiedrÄ«bu, kurā nepastāvētu hierarhija un piespieÅ”ana un, tāpat kā komunistu, ražoÅ”anas lÄ«dzekļu kopÄ«paÅ”ums.

Ļeņinisms

[labot | labot pirmkodu]

Krievijas Impērijā 1903. gadā no KSDSP atŔķēlās tās radikālais spārns Vladimira Uļjanova (Ä»eņina) vadÄ«bā, izveidojot KSDSP(b) partiju. Par partijas ideoloÄ£iju tika pieņemts Ä»eņina izveidotais marksisma traktējums, t.s. ļeņinisms jeb marksisms-ļeņinisms (selektÄ«va Marksa, Engelsa u.c. sociāldemokrātijas ideologu ideju atlase, pārveidojot to visu pēc Ä»eņina domām Krievijas sabiedrÄ«bai piemērotākā veidā). Par savu mērÄ·i uzskatot vispirms sociālisma un tad komunisma ievieÅ”anu, partija pēc 1917. gada Oktobra revolÅ«cijas pārdēvējās par Krievijas komunistisko (boļŔeviku) partiju.

Kā atseviŔķa programma tika izstrādāta t.s. kara komunisma politika.

Staļinisms

[labot | labot pirmkodu]

Pēc Staļina nākÅ”anas pie varas PSRS, tika veikta ievērojama ļeņinisma koncepcijas revÄ«zija, pārstrādājot to piemērotāku varas vajadzÄ«bām, kā rezultātā par PSKP valdoÅ”o ideoloÄ£iju kļuva t.s. staļinisms, kas balstÄ«jās uz "PSKP vēstures Ä«sais kurss" (krievu: ŠšŃ€Š°Ń‚ŠŗŠøŠ¹ ŠŗŃƒŃ€Ń истории Š’ŠšŠŸ (б)) koncepciju.

Trockisms

[labot | labot pirmkodu]

Kā opozīcija staļinismam, ar pretenzijām atgriezties pie "tīrā ļeņinisma", XX gs. 20. gados parādījās t.s. trockisms, kā ideoloģiskais tēvs un koncepcijas autors bija Ļevs Trockis.

Ķīnā pēc attiecÄ«bu sarauÅ”anas ar PSRS, Ķīnas Komunistiskās partijas vadÄ«tājs Mao Dzeduns postulēja savu skatÄ«jumu uz komunismu — t.s. maoismu, — krietni revidējot iepriekÅ” zināmās koncepcijas: klasiskais marksisms ignorējot zemniecÄ«bu kā Ŕķiru, lÄ«dz ar to Ķīnas TR kā agrārai valstij jāmeklējot savu ceļu, par mērÄ·i izvirzot komunisma sasniegÅ”anu.

Dienvidslāvijas komunisms jeb t.s. titoisms

[labot | labot pirmkodu]

Dienvidslāvijā visai drīz (1948) pēc Otrā pasaules kara tās līderis Josips Brozs Tito sarāva attiecības ar PSRS, kas pretendēja uz komunistiskās ideeoloģijas nesēja lomu pasaulē, un izstrādāja savu marksisma traktējumu, ko dažkārt dēvē par titoismu jeb Dienvidslāvijas komunismu.

Zinātniskais komunisms

[labot | labot pirmkodu]

XX gs. 60. gados PSRS ieviesies termins "zinātniskais komunisms", "viens no trim marksisma-ļeņinisma aspektiem, kas atklāj proletariāta Ŕķiru cīņas, sociālistiskās revolÅ«cijas, sociālisma un komunisma celtniecÄ«bas kopējās likumsakarÄ«bas, ceļus un veidus" (viens no obligātajiem mācÄ«bu priekÅ”metiem visās augstskolās PSRS teritorijā).

Neomarksisms

[labot | labot pirmkodu]

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]