Ciparkamera jeb digitālā kamera ir fotografēšanas ierīce, kas attēlu iegūst un saglabā digitālā (ciparu) formā, izmantojot elektronisku attēla sensoru — visbiežāk CMOS vai CCD —, nevis gaismjutīgu fotofilmu. Gaisma, ko objektīvs fokusē uz sensora virsmu, tiek pārveidota elektriskos signālos, kurus kameras iebūvētā elektronika un procesors apstrādā un saglabā kā digitālu datni kameras iekšējā atmiņā vai atmiņas kartē. Šāda attēla iegūšanas metode nodrošina tūlītēju rezultāta apskati, attēlu kopēšanu, pēcapstrādi un izplatīšanu elektroniskā vidē bez ķīmiskas apstrādes. Galvenā atšķirība starp ciparkamerām un analogajām (filmu) kamerām ir attēla fiksēšanas un glabāšanas princips. Filmu kamerās gaisma iedarbojas uz fotogrāfisko emulsiju, kas satur sudraba halogenīdu kristālus, veidojot sākotnēji neredzamu latentā attēla struktūru, kura kļūst redzama tikai pēc ķīmiskās attīstīšanas laboratorijā. Savukārt ciparkamerās sensors tieši reģistrē krītošo gaismu un pārvērš to elektriskā signālā, kas nekavējoties tiek digitalizēts. Tas ļauj lietotājam reāllaikā kontrolēt uzņemšanas rezultātu, mainīt iestatījumus bez papildu materiālajām izmaksām, dzēst nevēlamus kadrus un izmantot plašākas automatizācijas, jutības (ISO) un attēla apstrādes iespējas.
Mūsdienu attēlveidē ciparkameras ieņem centrālu lomu un ir kļuvušas par dominējošo vizuālās informācijas iegūšanas tehnoloģiju profesionālajā fotogrāfijā un video, kino industrijā, zinātnē, medicīnā, žurnālistikā un ikdienas saziņā. Digitālā attēluzņemšana ir cieši integrēta datorizētā darba plūsmā, kas ietver datņu uzglabāšanu, apstrādi un koplietošanu tīklos. Ciparkameru tehnoloģija ir plaši integrēta arī citās ierīcēs, piemēram, viedtālruņos, planšetdatoros un drošības sistēmās. Pētījumi rāda, ka ļoti liela daļa mūsdienās uzņemto fotogrāfiju tiek radītas tieši ar viedtālruņu kamerām. Šī pieejamība un tehnoloģiskā attīstība 21. gadsimtā ir būtiski ietekmējusi vizuālo kultūru, dokumentēšanas praksi un informācijas apriti.