Atļauja jeb licence (latīņu: licentia — “atļauja”, “brīvība rīkoties”) ir juridisks instruments, ar kura palīdzību kompetenta iestāde vai tiesību subjekts piešķir personai tiesības veikt noteiktu darbību, izmantot konkrētu objektu vai realizēt noteiktas tiesības, kas bez šādas piešķiršanas būtu aizliegtas vai ierobežotas. Atļaujas plaši izmanto mūsdienu tiesību sistēmās, lai regulētu saimniecisko un profesionālo darbību, intelektuālā īpašuma izmantošanu, kā arī sabiedrības drošībai un publiskajai kārtībai nozīmīgus procesus. Kā tiesību piešķiršanas mehānisms atļauja funkcionē kā normatīvi vai līgumiski noteikta pilnvara. Tā parasti tiek izsniegta uz noteiktu laiku, ar konkrētiem nosacījumiem un ierobežojumiem, piemēram, teritoriāliem vai funkcionāliem, un noteiktos gadījumos var tikt atsaukta, ja netiek ievērotas piemērojamās prasības. Atļaujas pamatmērķis ir līdzsvarot individuālo rīcības brīvību ar sabiedrības interesēm, nodrošinot kontroli, atbildību un caurskatāmību tiesību izmantošanā.
Juridiskajā un administratīvajā terminoloģijā pastāv nošķīrums starp vairākām radniecīgām kategorijām. Licence bieži apzīmē ilgtermiņa vai sistemātisku tiesību piešķiršanu, piemēram, profesionālai darbībai, regulētai saimnieciskai darbībai vai programmatūras un cita intelektuālā īpašuma izmantošanai. Atļauja šaurākā nozīmē parasti attiecas uz konkrētu, ierobežotu darbību vai notikumu, piemēram, būvatļauju vai pasākuma rīkošanas atļauju. Dažās tiesību sistēmās šāda atļauja var būt izteikti terminēta un nepiešķirt īpašuma tiesības, piemēram, noteiktos publisko zemju izmantošanas gadījumos. Savukārt sertifikāts apliecina faktu, atbilstību vai kvalifikāciju, piemēram, izglītību, kvalitātes vai tehnisko prasību izpildi, un pats par sevi tiesības nepiešķir, bet kalpo kā pierādījums vai priekšnoteikums atļaujas saņemšanai. Atļauja plašākā nozīmē ir būtisks regulēšanas instruments publiskajās un privāttiesībās, kas strukturē tiesību piešķiršanu un izmantošanu, nodrošinot normatīvo kārtību dažādās sabiedriskās dzīves jomās.